Rīga, Sv. Marijas jeb Doma baznīca un klosteris (bij. katedrāle)
Riga, Ev. Dom zu St. Marien und ehem. Kloster des Domkapitels (ehem. kath. Kathedrale)
Lielākā un vislabāk saglabājusies viduslaiku sakrālā celtne ar klosteri ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā. Monumentālā ķieģeļu ēka ar daudzveidīgo būvplastiku ietekmēja laikabiedru sakrālās būves reģionā. Iespaidīgs dažādu rietumu zemju stilistisko strāvojumu adaptācijas piemērs ar raksturīgām vēlās romānikas un citu nākamo vēsturisko stilu telpiskā plānojuma iezīmēm. Dievnamu būvēja kā Rīgas bīskapa un viņa domkapitula rezidenci, 2001. gadā pārceļot bīskapa sēdekli (bīskapijas centru) no Ikšķiles uz Rīgu. Šodien Rīgas Doms ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa katedrāle, krusteja – daļa no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja.
Būvvēsture
1211. gadā bīskaps Alberts fon Bukshevdens lika pamatakmeni, drīz pēc tam uzbūvēja altāra kori, šķērsjomu. 13. gs. 2. pusē pabeidza būvēt halles tipa garenjomus un klostera kompleksu, 14. gs. sākumā torni (?) un pirmās kapellas. 15. gs. sākumā garenjomu bazilikālo paaugstinājumu un pārējās kapellas. Torņa smailes pārbūve 1594/95, 1666, 1684, 1776. līdz mūsu dienām saglabājušos torņa barokālo kupolu virs kolonnu galerijas (namdaris Johans Heinrihs Krāmers; 1727. A-zelmini ar baroklālo siluetu, kupolveidīgo jumtu korim un apsīdām. Ap 1681. Kords Meijers izgatavoja dekoratīvos gleznojumus. 18. gs. aizliedza apbedīt dievnamos, baznīcas grīdas līmenis vairākkārt paaugstināts. 1778. pārbūvēja krustejas A-spārna augšējo stāvu un izmantoja to kā pilsētas bibliotēku (pilsētas būvmeistars Kristofs Hāberlands. 18. gs. beigās no baznīcas izvāca veselu rindu vienkāršo laužu (nemantīgās šķiras) epitāfiju un kapa pieminekļu, interjeru izkrāsoja baltu un aizsedza agrākos gleznojumus; 1814.–20. renovācijā atjaunoja baznīcu pēc tās izmantošanas divus gadus par labības spīķeri; ap 1860. Rīgas Doma atbrīvošana no profānām piebūvēm, kā, piemēram, noliktavas un tirgotavas, atjaunojot pret pilsētu vērsto Z- un R-fasādi pagarinot logus, uzbūvējot neogotisku Z-priekšlhalli, jaunas galvenās ieejas izbūve rietumu fasādē (pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko; 1887.–1906. visaptveroši Doma ansambļa izpētes un atjaunošanas darbi: D-fasādes atjaunošana, ieejas halles ierīkošana tornī, krustejas augšējā stāvā izbūve muzejam (atklāts 1891.), Z-priekšhalles jaunbūve (arh. Karls Neiburgers,Vilhelms Bokslafs,Augusts Reinbergs,Vilhelms fon Štrīks,Karls Mormans,Vilhelms Neimanis. 1991. atdeva Latvijas ev.-lut. baznīcai. 1959.–62. pārveidoja par koncertzāli; 1981.–84. interjeru apmeta un nokrāsoja baltu, dalījuma elementiem vietām dekoratīvs krāsojums (arh. Juris Galviņš; 2010.–12. rekonsturēts 19. gs. beigu fasāžu risinājums (arh. Artūrs Lapiņš,Ilmārs Dirveiks; 2014./15. tornis un torņa kapellas (arh. Juris Poga. Celtnes izpētes un restaurācijas darbi turpinās līdz mūsu dienām. Trīsjomu, 15 traveju bazilika ar taisnstūra kori un trīs apsīdām, šķērsjomu A-daļā un līdzīgu šķērsbūvi ar torni un sānu kapelām rietumos. D-pusē klostera komplekss ar sakristeju un trīs spārnu krusteju. Pieaugot kultūras slānim, celtne mūsdienās atrodas ievērojami zemāk nekā ielas līmenis. Sākotnēji A-daļā cokols būvēts no dolomīta, tālāk turpināta kā ķieģeļu celtne. Būvapjoma A-daļā stūri, līdz pusaugstumam, akcentēti ar dolomīta kvadriem. Ķieģeļu fasādes dažādi veidotas ar gaišām apmestām joslām un frīzēm, galvenā fasāde ziemeļu pusē. Korim un apsīdām logailas ar pusaploces noslēgumu, kas papildinātas ar slaidāmām koloniņām ar kapiteļiem. Šķērsjoma ziemeļu daļai sakrustotu smailarku frīze un dekoratīvais opus spicatum, jeb t.s. vārpu motīvs, kā arī stilizēta romāniska pakāpju arkatūra zelminī. Garenfasādēs lielās smailarkas logailas un frīze, bazilikālajā paaugstinājumā aklās smailarkas mijas ar tondo formāta logailām un noslēdzošo trejlapu arku frīzi. Ziemeļu priekšhalle ar vienslīpu jumtu, trīsdaļīgu fasādes dalījumu ar smailarkas formas logailām. Tā aizsedz sākotnējo centrālo ieeju, bagātīgi rotātu perspektīvo portālu no akmens. Virs tā labi saglabājies Latvijā vienīgais figurālais viduslaiku sienu gleznojums, „Marijas Kronēšana“ (1360–80), 1891. no jauna atklāts, 2009./10. restaurēts. Līdzās priekšhallei līgavas kapella ar atsevišķu zelmini. Minētais tāpat kā pārējie zelmiņi celtnes rietumu un dienvidu fasādēs daudzveidīgi rotāti ar arkādēm un māsverkiem. Torņa pieci stāvi virzienā no apakšas uz augšu pieaugošā skaitā papildināti ar arkādēm, aklajām ailām un frīzēm. Lielas smailarkas logailas arī sānu kapellām. R-fasādē centrāli relatīvi neliels apaļais logs, zem tā smailarkas portāls. Aiz tā plaša jūgendstila ieejas halle ar kāpnēm (1906.), kas ved baznīcā un pie ērģelēm, kā arī abās pusēs ailas uz torņa kapellām, kas pārjumtas ar krusta un zvaigžņu velvēm. Plašā garenbūve, pīlāriem šķērsgriezumā krusta forma, ar masīvu plašu smailarkas arkādi, krusta velvēm un kolonetēm ar akmens kapiteļiem un bāzēm, šķērsjoma abos galos astoņdaļīgas velves. Slaidi ķieģeļu saišķu pīlāri vidusjomā uzsver aušptieci / vertikālo virzienu. Pīlāru apakšējā daļa nosegta ar koka paneļiem. Tornis, kā arī sānu kapellas pilnā augstuma atvērti uz garenjomu, ar krusta un zvaigžņu velvēm. Apsīdas pusaploces logailas profilētas tāpat kā eksterjerā. Virs triumfa arkas liels apaļais logs (19. gs.). Pāreja uz krusteju sķērsjoma D-galā ar vējtveri edikulas formā rotāti ar iluzoriem gleznojumiem (K. Meijers. Vidusjoma rietumu galā tālu izvirzīta lukta ar ērģeļu prospektu no 1601. (1594.–1601., Jakobs Rabs, ērģeļu būvētājs no Lībekas) ar ornamentāliem papildinājumiem no 17. gs. un 1773.–76., kad strādāja ērģeļu būvētājs Heinrihs Andreas Konciuss no Halles. — Greznā interjera iekārta izpostīta „svētbilžu grautiņos“ 1523./24. un 18. gs. beigās „attīrīta“. Neogotiskais altāra retabls (1896, V. Neimanis uz sākotnējās mensas pamatiem; Sv. Marijas kapellā novietots centrālais altāris ar Rafaēla gleznas kopiju „Kristus apskaidrošana“ (1820., Ernsts Gothilfs Bose ar edikulas-ietvaru (1896., V. Neimanis __un skulptūrām __(1817., Peters Jozefs Imhofs; askētisks pēcreformācijas kora sols no koka (ap 1570–80) ar garenjoma pusē izvietotu reljefu „Marija Magdalēna un grēkā krišana“; D-šķērsjomā dziedātāju jeb skolēnu lukta no koka uz slaidiem balstiem (17. gs. beigas), starp pilastriem evaņģēlistu gleznojumi, Jānis Kristītājs, Salvator mundi (1689./90., K. Meijers un mūzikas alegorijas reljefu (16. gs.) centrā; D-jomā greznais Melngalvju sols (ap 1693., tēlnieks Dītrihs Valters __no Stokholmas); kancele, tēlnieks Tobias Heincs, 1641., dāvinājis Rīgas rātskungs Ludvigs Hintelmans (1578.–1643.) un viņa sieva Katrīna Lemken (†1666.), 1817. papildināta ar neogotiskiem elementiem (Kusmin Sheljesnikow un muzicējošu eņgeļa figūru uz kanceles jumtiņa (P. J. Imhofs; 1884.–1906. stikla gleznojumi korī, šķērsjomā (vecās un jaunās derības motīvi, ziedotāju ģerboņi) un Z-garenjomā (Rīgas vēstures motīvi) pēc Antona Dītriha skicēm izgatavotas Drēzdenē (Bruno Urban darbnīcā), Minhenē (Karaliskā Bavārijas galma darbnīca und Rīgā (Ernsts Tode, stikla gleznojumi D-jomā iznīcināti 1944. bombardēšanā, 1960. gados ievietoti jauni. Vecākās kapa plāksnes no 15. gs., Z-sānu jomā saglabājusies pēdējā katoļu Rīgas arhibīskapa Vilhelma fon Brandenburga (†1563) kapa plāksne; pirmā Līvzemes bīskapa Meinarda (†1196) sienas kapene kora ziemeļu sienā atjaunota pēc Johana Kristofa Broces zīmējuma. Mākslinieciski nozīmīga ir Tīzenhauzenu epitāfija – arhitektoniska, vairākos stāvos un ar bagātīgu rollverka ornamentu. Ap 1611. tēlnieks Bērents Bodekers no Lībekas; viņš 1604. izgatavoja arī Mazās jeb Jāņa ģildes epitāfiju; pie pīlāriem saglabājušās dažas ģerboņu epitāfijas no koka: Riegemann (1605.), Wiecken (1657.), v. Mengden (1681., ap 1688., ap 1735.), figurālais Melngalvju ģerbonis ar kupliem akantu kokgriezumiem (1693., D. Valters, v. Graf (ap 1735.), Dietrich Christian (1735.), v. Benkendorff (ap 1751.), v. Krüger (ap 1753., 1759.), v. Dreyling (ap 1766.), Dreilingen (1766.), Hinrich (1746.), Nikolauss fon Himzels (Nikolaus v. Himsel, 1764.), ārsts un kolkecionārs, Rīgas Doma muzeja dibinātājs. Tolaik pasaulē lielākās ērģeles ar 6883 stabulēm 1883. izgatavoja firma „E. F. Walker & Comp.“ no Ludvigsburgas pie Štutgartes. Krusteja. Trīs spārnu, divu (pusotra) stāvu komplekss būvēts no ķieģeļiem ar 26 travejām. Ieeja, nākot no baznīcas D-sānu joma, caur perspektīvo apaļloka portālu no akmens. Zemes stāvam krusta velves uz akmens konsolēm. Fasāde no trīsdaļīgām smailloka arkādēm ar akmens kolonnām un kapiteļiem, lielākā daļa no jauna izgatavoti 19. gs. beigās. Velves apmestas baltas, ribas krāsotas. Gaišais sienas apmetums saglabājies tikai fragmentāri. Arkādes iekšpusē, pusaploču daļā, 1894. gadā pievienoti atjaunošanas darbu finansētāju ģerboņu reljefi. Augšējais stāvs ar mezanīnu atšķirīgi risināts. Virs A-spārna dzeltena apmesta klasicisma fasāde ar taisnstūra logiem, baltu pilastru un logaiļu apmaļu dekoru no apmetuma (1778., K. Hāberlands, pēdējās sešas asis vēlāk piebūvējis V. Neimanis. Viņš projektējis arī neobarokālo ielas fasādi (Jauniela (Neustraße)) ar rustiku, atvērtiem sandrikiem un krepētu zelmeni (1898.). D- un R-spārnu pagalma fasādes uzceltas ar pusaploces logailām, lizēnām un vainagojošu apaļloka arkādi viduslaiku ansambļa formu valodā (1891.–94., K. Mormans. Neogotiskajai akas būvei pie D-spārna taisnstūra plāns un četrslīpju jumts, atvērtas ailas un apaļloka frīze. A-spārna sākotnējais dalījums pirmajā stāvā ir saglabājies. A-spārna otrajā stāvā klasicisma zāle ar korintisku kolonādi, kas balsta pa perimetru izvietotu galeriju, un sienas skapji grāmatām. (1778., K. Hāberlands.
Kapitula zāle. Divu jomu, sešu traveju telpa krustejas autrumu spārnā. Fasāde uz krusteju trīsdaļīga (19. gs. rekonsturēta), smailarkas portāls ar kolonnu starp lieliem divdaļīgiem smailarkas logailām. Pretējās (A) sienas centrā sākotnējais lielais apaļais logs ar profilētu rāmi, līdzās logaila ar pusaploces noslēgumu (vēlāk palielināta). Iekštelpa ar krusta velvēm uz diviem, no akmens kaltiem, saišķu pīlāriem ar augu un pumpuru kapiteļiem, kā arī līdzīgi rotātas sienu konsoles. Sienas un velves no ķieģeļiem, balti apmestas, ribojums un logailu profili no ķieģeļiem vai nokrāsoti. Raibās grīdas flīzes (zaļas un dzeltenas) daļēji saglabājušās no 15. gs. 2. puses. – centrālais altāris (19. gs. ?) uz 15. gs. altāra pamatiem. Kamīns D-sienā vēlāks papildinājums; 20. gs. sāk. stikla gleznojumi. Mūsdienās telpu izmanto vācu ev.-lut. draudze Latvijā.
Būvvēsture
1211. gadā bīskaps Alberts fon Bukshevdens lika pamatakmeni, drīz pēc tam uzbūvēja altāra kori, šķērsjomu. 13. gs. 2. pusē pabeidza būvēt halles tipa garenjomus un klostera kompleksu, 14. gs. sākumā torni (?) un pirmās kapellas. 15. gs. sākumā garenjomu bazilikālo paaugstinājumu un pārējās kapellas. Torņa smailes pārbūve 1594/95, 1666, 1684, 1776. līdz mūsu dienām saglabājušos torņa barokālo kupolu virs kolonnu galerijas (namdaris Johans Heinrihs Krāmers; 1727. A-zelmini ar baroklālo siluetu, kupolveidīgo jumtu korim un apsīdām. Ap 1681. Kords Meijers izgatavoja dekoratīvos gleznojumus. 18. gs. aizliedza apbedīt dievnamos, baznīcas grīdas līmenis vairākkārt paaugstināts. 1778. pārbūvēja krustejas A-spārna augšējo stāvu un izmantoja to kā pilsētas bibliotēku (pilsētas būvmeistars Kristofs Hāberlands. 18. gs. beigās no baznīcas izvāca veselu rindu vienkāršo laužu (nemantīgās šķiras) epitāfiju un kapa pieminekļu, interjeru izkrāsoja baltu un aizsedza agrākos gleznojumus; 1814.–20. renovācijā atjaunoja baznīcu pēc tās izmantošanas divus gadus par labības spīķeri; ap 1860. Rīgas Doma atbrīvošana no profānām piebūvēm, kā, piemēram, noliktavas un tirgotavas, atjaunojot pret pilsētu vērsto Z- un R-fasādi pagarinot logus, uzbūvējot neogotisku Z-priekšlhalli, jaunas galvenās ieejas izbūve rietumu fasādē (pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko; 1887.–1906. visaptveroši Doma ansambļa izpētes un atjaunošanas darbi: D-fasādes atjaunošana, ieejas halles ierīkošana tornī, krustejas augšējā stāvā izbūve muzejam (atklāts 1891.), Z-priekšhalles jaunbūve (arh. Karls Neiburgers,Vilhelms Bokslafs,Augusts Reinbergs,Vilhelms fon Štrīks,Karls Mormans,Vilhelms Neimanis. 1991. atdeva Latvijas ev.-lut. baznīcai. 1959.–62. pārveidoja par koncertzāli; 1981.–84. interjeru apmeta un nokrāsoja baltu, dalījuma elementiem vietām dekoratīvs krāsojums (arh. Juris Galviņš; 2010.–12. rekonsturēts 19. gs. beigu fasāžu risinājums (arh. Artūrs Lapiņš,Ilmārs Dirveiks; 2014./15. tornis un torņa kapellas (arh. Juris Poga. Celtnes izpētes un restaurācijas darbi turpinās līdz mūsu dienām. Trīsjomu, 15 traveju bazilika ar taisnstūra kori un trīs apsīdām, šķērsjomu A-daļā un līdzīgu šķērsbūvi ar torni un sānu kapelām rietumos. D-pusē klostera komplekss ar sakristeju un trīs spārnu krusteju. Pieaugot kultūras slānim, celtne mūsdienās atrodas ievērojami zemāk nekā ielas līmenis. Sākotnēji A-daļā cokols būvēts no dolomīta, tālāk turpināta kā ķieģeļu celtne. Būvapjoma A-daļā stūri, līdz pusaugstumam, akcentēti ar dolomīta kvadriem. Ķieģeļu fasādes dažādi veidotas ar gaišām apmestām joslām un frīzēm, galvenā fasāde ziemeļu pusē. Korim un apsīdām logailas ar pusaploces noslēgumu, kas papildinātas ar slaidāmām koloniņām ar kapiteļiem. Šķērsjoma ziemeļu daļai sakrustotu smailarku frīze un dekoratīvais opus spicatum, jeb t.s. vārpu motīvs, kā arī stilizēta romāniska pakāpju arkatūra zelminī. Garenfasādēs lielās smailarkas logailas un frīze, bazilikālajā paaugstinājumā aklās smailarkas mijas ar tondo formāta logailām un noslēdzošo trejlapu arku frīzi. Ziemeļu priekšhalle ar vienslīpu jumtu, trīsdaļīgu fasādes dalījumu ar smailarkas formas logailām. Tā aizsedz sākotnējo centrālo ieeju, bagātīgi rotātu perspektīvo portālu no akmens. Virs tā labi saglabājies Latvijā vienīgais figurālais viduslaiku sienu gleznojums, „Marijas Kronēšana“ (1360–80), 1891. no jauna atklāts, 2009./10. restaurēts. Līdzās priekšhallei līgavas kapella ar atsevišķu zelmini. Minētais tāpat kā pārējie zelmiņi celtnes rietumu un dienvidu fasādēs daudzveidīgi rotāti ar arkādēm un māsverkiem. Torņa pieci stāvi virzienā no apakšas uz augšu pieaugošā skaitā papildināti ar arkādēm, aklajām ailām un frīzēm. Lielas smailarkas logailas arī sānu kapellām. R-fasādē centrāli relatīvi neliels apaļais logs, zem tā smailarkas portāls. Aiz tā plaša jūgendstila ieejas halle ar kāpnēm (1906.), kas ved baznīcā un pie ērģelēm, kā arī abās pusēs ailas uz torņa kapellām, kas pārjumtas ar krusta un zvaigžņu velvēm. Plašā garenbūve, pīlāriem šķērsgriezumā krusta forma, ar masīvu plašu smailarkas arkādi, krusta velvēm un kolonetēm ar akmens kapiteļiem un bāzēm, šķērsjoma abos galos astoņdaļīgas velves. Slaidi ķieģeļu saišķu pīlāri vidusjomā uzsver aušptieci / vertikālo virzienu. Pīlāru apakšējā daļa nosegta ar koka paneļiem. Tornis, kā arī sānu kapellas pilnā augstuma atvērti uz garenjomu, ar krusta un zvaigžņu velvēm. Apsīdas pusaploces logailas profilētas tāpat kā eksterjerā. Virs triumfa arkas liels apaļais logs (19. gs.). Pāreja uz krusteju sķērsjoma D-galā ar vējtveri edikulas formā rotāti ar iluzoriem gleznojumiem (K. Meijers. Vidusjoma rietumu galā tālu izvirzīta lukta ar ērģeļu prospektu no 1601. (1594.–1601., Jakobs Rabs, ērģeļu būvētājs no Lībekas) ar ornamentāliem papildinājumiem no 17. gs. un 1773.–76., kad strādāja ērģeļu būvētājs Heinrihs Andreas Konciuss no Halles. — Greznā interjera iekārta izpostīta „svētbilžu grautiņos“ 1523./24. un 18. gs. beigās „attīrīta“. Neogotiskais altāra retabls (1896, V. Neimanis uz sākotnējās mensas pamatiem; Sv. Marijas kapellā novietots centrālais altāris ar Rafaēla gleznas kopiju „Kristus apskaidrošana“ (1820., Ernsts Gothilfs Bose ar edikulas-ietvaru (1896., V. Neimanis __un skulptūrām __(1817., Peters Jozefs Imhofs; askētisks pēcreformācijas kora sols no koka (ap 1570–80) ar garenjoma pusē izvietotu reljefu „Marija Magdalēna un grēkā krišana“; D-šķērsjomā dziedātāju jeb skolēnu lukta no koka uz slaidiem balstiem (17. gs. beigas), starp pilastriem evaņģēlistu gleznojumi, Jānis Kristītājs, Salvator mundi (1689./90., K. Meijers un mūzikas alegorijas reljefu (16. gs.) centrā; D-jomā greznais Melngalvju sols (ap 1693., tēlnieks Dītrihs Valters __no Stokholmas); kancele, tēlnieks Tobias Heincs, 1641., dāvinājis Rīgas rātskungs Ludvigs Hintelmans (1578.–1643.) un viņa sieva Katrīna Lemken (†1666.), 1817. papildināta ar neogotiskiem elementiem (Kusmin Sheljesnikow un muzicējošu eņgeļa figūru uz kanceles jumtiņa (P. J. Imhofs; 1884.–1906. stikla gleznojumi korī, šķērsjomā (vecās un jaunās derības motīvi, ziedotāju ģerboņi) un Z-garenjomā (Rīgas vēstures motīvi) pēc Antona Dītriha skicēm izgatavotas Drēzdenē (Bruno Urban darbnīcā), Minhenē (Karaliskā Bavārijas galma darbnīca und Rīgā (Ernsts Tode, stikla gleznojumi D-jomā iznīcināti 1944. bombardēšanā, 1960. gados ievietoti jauni. Vecākās kapa plāksnes no 15. gs., Z-sānu jomā saglabājusies pēdējā katoļu Rīgas arhibīskapa Vilhelma fon Brandenburga (†1563) kapa plāksne; pirmā Līvzemes bīskapa Meinarda (†1196) sienas kapene kora ziemeļu sienā atjaunota pēc Johana Kristofa Broces zīmējuma. Mākslinieciski nozīmīga ir Tīzenhauzenu epitāfija – arhitektoniska, vairākos stāvos un ar bagātīgu rollverka ornamentu. Ap 1611. tēlnieks Bērents Bodekers no Lībekas; viņš 1604. izgatavoja arī Mazās jeb Jāņa ģildes epitāfiju; pie pīlāriem saglabājušās dažas ģerboņu epitāfijas no koka: Riegemann (1605.), Wiecken (1657.), v. Mengden (1681., ap 1688., ap 1735.), figurālais Melngalvju ģerbonis ar kupliem akantu kokgriezumiem (1693., D. Valters, v. Graf (ap 1735.), Dietrich Christian (1735.), v. Benkendorff (ap 1751.), v. Krüger (ap 1753., 1759.), v. Dreyling (ap 1766.), Dreilingen (1766.), Hinrich (1746.), Nikolauss fon Himzels (Nikolaus v. Himsel, 1764.), ārsts un kolkecionārs, Rīgas Doma muzeja dibinātājs. Tolaik pasaulē lielākās ērģeles ar 6883 stabulēm 1883. izgatavoja firma „E. F. Walker & Comp.“ no Ludvigsburgas pie Štutgartes. Krusteja. Trīs spārnu, divu (pusotra) stāvu komplekss būvēts no ķieģeļiem ar 26 travejām. Ieeja, nākot no baznīcas D-sānu joma, caur perspektīvo apaļloka portālu no akmens. Zemes stāvam krusta velves uz akmens konsolēm. Fasāde no trīsdaļīgām smailloka arkādēm ar akmens kolonnām un kapiteļiem, lielākā daļa no jauna izgatavoti 19. gs. beigās. Velves apmestas baltas, ribas krāsotas. Gaišais sienas apmetums saglabājies tikai fragmentāri. Arkādes iekšpusē, pusaploču daļā, 1894. gadā pievienoti atjaunošanas darbu finansētāju ģerboņu reljefi. Augšējais stāvs ar mezanīnu atšķirīgi risināts. Virs A-spārna dzeltena apmesta klasicisma fasāde ar taisnstūra logiem, baltu pilastru un logaiļu apmaļu dekoru no apmetuma (1778., K. Hāberlands, pēdējās sešas asis vēlāk piebūvējis V. Neimanis. Viņš projektējis arī neobarokālo ielas fasādi (Jauniela (Neustraße)) ar rustiku, atvērtiem sandrikiem un krepētu zelmeni (1898.). D- un R-spārnu pagalma fasādes uzceltas ar pusaploces logailām, lizēnām un vainagojošu apaļloka arkādi viduslaiku ansambļa formu valodā (1891.–94., K. Mormans. Neogotiskajai akas būvei pie D-spārna taisnstūra plāns un četrslīpju jumts, atvērtas ailas un apaļloka frīze. A-spārna sākotnējais dalījums pirmajā stāvā ir saglabājies. A-spārna otrajā stāvā klasicisma zāle ar korintisku kolonādi, kas balsta pa perimetru izvietotu galeriju, un sienas skapji grāmatām. (1778., K. Hāberlands.
Kapitula zāle. Divu jomu, sešu traveju telpa krustejas autrumu spārnā. Fasāde uz krusteju trīsdaļīga (19. gs. rekonsturēta), smailarkas portāls ar kolonnu starp lieliem divdaļīgiem smailarkas logailām. Pretējās (A) sienas centrā sākotnējais lielais apaļais logs ar profilētu rāmi, līdzās logaila ar pusaploces noslēgumu (vēlāk palielināta). Iekštelpa ar krusta velvēm uz diviem, no akmens kaltiem, saišķu pīlāriem ar augu un pumpuru kapiteļiem, kā arī līdzīgi rotātas sienu konsoles. Sienas un velves no ķieģeļiem, balti apmestas, ribojums un logailu profili no ķieģeļiem vai nokrāsoti. Raibās grīdas flīzes (zaļas un dzeltenas) daļēji saglabājušās no 15. gs. 2. puses. – centrālais altāris (19. gs. ?) uz 15. gs. altāra pamatiem. Kamīns D-sienā vēlāks papildinājums; 20. gs. sāk. stikla gleznojumi. Mūsdienās telpu izmanto vācu ev.-lut. draudze Latvijā.
