Mitau, Schlossanlage Mitau, Schloss
Jelgava, Jelgavas pils apbūves ansamblis, Pils
Izcils baroka arhitektūras piemineklis. Pils celta Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam (Ernst Johann Biron, 1690–1772) 1738.–72. gadā pēc arhitekta Frančesko Rastrelli projekta Livonijas ordeņa pils (1265) un vēlākās Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas rezidences (14. gs. otrais ceturksnis, 16. gs. beigas, 17. gs. vidus) vietā. Līdz ar hercogu vasaras rezidenci ► Rundāles pili tā ir viens no nozīmīgākajiem F. Rastrelli darbiem. Pils celtniecību 1740. gadā pārtrauca E. J. Bīrona izsūtīšana trimdā. 1763. gadā, viņam atgriežoties un atjaunojoties celtniecībai, interjeru veidošanā 1768. gadā iesaistījies Berlīnes tēlnieks Johans Mihaels Grafs. Griestu gleznojumus darinājis itāļu mākslinieks Antonio d’Andželi un Kurzemes hercoga galma gleznotājs Frīdrihs Hartmanis Barizjens, bet kokgriezumus – Johans Georgs Bāders un Jozefs Slavičeks. 1788. gadā izdegusi daļa ziemeļu spārna līdz ar parādes kāpņu telpu un ēdamzāli. Pēc Kurzemes hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā, no 1795. līdz 1915. gadam pilī atradušās Kurzemes guberņas iestādes. Pils cietusi 1812. gadā franču armijas iebrukuma laikā, bet 1816. gadā atkal izdedzis ziemeļu spārns. Drīz uzsākta apjomīga atjaunošana, taču tā pabeigta tikai 1823. gadā. 1824. gadā pēc Kurzemes guberņas arhitekta Frīdriha Šulca projekta sākta jaunu staļļu (nojaukti 1937. gadā) celtniecība. 1843.–45. gadā pils kapitāli remontēta. Dažādi remontdarbi turpinājušies visā 19. gs. otrajā pusē. 1919. gadā pili pilnīgi nodedzinājis P. Bermonta-Avalova karaspēks. Tikai 1927. gadā sākta atjaunošana, kopš 1933. gada daļēji pārveidojot arī iekštelpas. 1937.–39. gadā pēc arhitekta Eižena Laubes projekta staļlu vietā uzbūvēts divstāvīgs rietumu spārns, iekšējo pagalmu telpiski noslēdzot pa visu perimetru. Pili sāka izmantot Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (LLA). Kara laikā 1944. gadā pils līdz ar lielāko daļu visas pilsētas atkal nodedzināta. 1955.–61. gadā tā atjaunota, 1939. gadā uzceltā rietumu spārna vietā izveidojot trīsstāvu apjomu. Pilī darbu atsāka LLA (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Pils, kas atrodas uz salas starp Lielupi un tās atteku Driksu, ir plānā taisnstūraina, 150x120 metru liela, apmesta divstāvu mūra celtne ar četriem korpusiem uz augsta cokolstāva. Iekšējo pagalmu sākotnēji aptvēruši trīs spārni ar galveno simetrijas asi austrumu rietumu virzienā. Sānu spārnu centrālajos rizalītos caurbrauktuves, rietumu pusē īsi šķērsapjomi ar sānu rizalītiem galos. Tādi paši spēcīgi izvirzīti sānu rizalīti ir austrumu spārnam. Pils plašais galvenais spārns 41 logailu asu plats. Visu spārnu centrālās daļas (corps de logis) akcentē septiņu logailu asu plati, sekli un augstāki rizalīti ar trīsstūrainiem frontoniem vidusdaļā. Virs visiem rizalītiem trīsstūraini frontoni ar barokālu ieloci apakšējās dzegas vidusdaļā. Uz centrālo ieeju austrumu pusē ved plašas ārējās kāpnes ar liektiem laidiem un terasi. Mūsdienās galvenā ieeja pilī ir no caurbrauktuves dienvidu spārnā. Visas fasādes vainago bagātīgi profilēta dzega. Greznajā un dinamiskajā fasāžu apdarē uz tumšsarkanā fona izceļas gaišas, barokālas logailu apmales. Virs tām mijkārtoti trīsstūraini un segmenta formas sandriki. Nozīmīgi ir mākslinieciskajā apdarē izmantotie reljefie čuguna lējumi – lauvu galvas, volūtām un gliemežnīcām aptvertas sieviešu maskas u. c. No pils autentiskajām iekštelpām līdz mūsdienām saglabājušies tikai velvētie gaiteņi, vestibili un visu Kurzemes hercogu kapenes (1569-–1791) ar 21 metāla sarkofāgu un 9 koka zārkiem, kas atrodas cokolstāvā pils dienvidaustrumu stūrī. Metālkaluma restes kapeņu septiņos logos (1738) ir unikāls F. Rastrelli agrā daiļrades posmā lietotās ornamentikas paraugs. Pils parks sākts veidot 1817. gadā pils bijušo zemesvaļņu nocietinājumu (17. gs. vidus) vietā. Tas ir ainavu parks bez baroka pilīm raksturīgā regulārā partera. To nosaka ierobežotās teritorijas īpatnības. Parkā iekļauti daļēji saglabājušies nocietinājumu ūdensgrāvji.
