Riga, Lettisches Nationales Opern- und Balletthaus
Rīga, Latvijas Nacionālā opera un balets
Bij. Rīgas pilsētas teātris. Viena no pirmajām publiskajām ēkām jaunizveidotajā bulvāru zonā pēc pilsētas nocietinājumu vaļņu nojaukšanas. Celts 1860.–63. gadā pēc arhitekta LudvigaBonšteta projekta bijušā Pankūku bastionā vietā. Būvdarbus vadījuši arhitekti Heinrihs Šēls un Frīdrihs Hess. 19. gs. septiņdesmitajos gados pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta skatuves galā piebūvēta aizskatuve un dekorāciju noliktava ar apsīdu. 1882. gadā gāzes apgaismes sistēmas defekta dēļ pilnīgi izdegusi teātra zāle un gājusi bojā interjera apdare un skatuves iekārtas. Teātris atjaunots 1885.–87. gadā pēc R. Šmēlinga projekta, paaugstinot skatītāju zāli un izveidojot jaunu interjeru apdari. Skatītāju zāles skulpturālo apdari radījis tēlnieks Augusts Folcs. Ierīkojot elektrisko apgaismojumu un modernas komunikācijas, līdzās teātrim kanāla pusē tika uzbūvēta Rīgā pirmā elektrostacija. Pirmā pasaules kara laikā teātris slēgts. Darbību atsācis 1917. gadā kā Pilsētas Vācu teātris. 1919. gadā ēka pārgājusi Latviešu operas trupas rīcībā un teātris ieguvis Latvijas Nacionālās operas nosaukumu. 1922. un 1938. gadā veikti atjaunošanas darbi un nelielas pārbūves. 1944. gadā padomju vara teātri pārdēvējusi par Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātri. 1957./58. gadā ēkā veikts kosmētisks remonts. 1989. gadā teātris atguvis Latvijas Nacionālās operas nosaukumu, bet 2015. gada 1. jūnijā teātra nosaukums papildināts – Latvijas Nacionālā opera un balets. 1993.–2001. gadā veikta teātra paplašināšana un modernizācija, vienlaikus atjaunojot vēsturisko ēku, tai uzceļot virsskatuves apjomu un restaurējot interjerus (arhitekti Imants Jākobsons, IndraGrietēna, Juris Gertmanis, Māris Dakteris, Liesma Markova u. c.). Vēsturiskā daļa pēc restaurācijas atklāta 1995. gadā. 2001. gadā pabeigts piebūvju komplekss ar telpām tehniskajam un radošajam personālam, kā arī Jaunā zāle. Piebūvē integrēts industriālās arhitektūras piemineklis – senās elektrostacijas skurstenis. Ēkas klasiskais arhitektoniskais veidols izceļas ar skaidru būvapjomu kārtojumu un harmoniskām proporcijām, atspoguļojot antīkā “mākslas tempļa” ideālu. Galvenajā fasādē monumentāls divpakāpju portiks ar sešām joniskām kolonām otrajā līmenī. No sāniem uz portiku ved ieliekti pandusi. Frontona timpānā skulpturāla grupa ar Apollonu un viņa svītu. Frontonu vainago alegorisku figūru grupas, kuras pēc L. Bonšteta skicēm cinka lējumā 1861.–62. gadā darinājuši Berlīnes tēlnieki Hermanis Vitigs (frontona akrotērijs, “Mākslas ģēnijs” “Spārnotais sargs”) un Hugo Hāgens (“Talija un Melpomene”). Pēdējās atjaunošanas laikā skulptūras aizstātas ar kopijām. Ornamentālie ciļņi, vāzes un citas arhitektoniskās detaļas veidotas betona lējumā. Apjomu apjož spēcīgi artikulēta, zobināta dzega. Virsskatuves fasāžu apdarē interpretētas vēsturiskās daļas arhitektoniskās apdares formas. Ēkas kompaktajā, taisnstūrainajā apjomā ierakstīta pakavveida skatītāju zāle ar trim balkoniem, skatuves telpu un gar ārējo perimetru izvietotām palīgtelpām. Lielajā zālē ir 952 skatītāju vietas, bet Jaunajā zālē – 241 vieta. Virs ieejas vestibila, beletāžā atrodas reprezentabla rekreācijas zāle ar izeju uz terasi portikā. Līmeņus savieno diagonāli novietotas kāpnes. Interjera bagātīgā dekoratīvā apdare risināta neorenesanses un neobaroka stilistikā. Balkonu parapetus rotā piesātināti alegoriski ciļņi. Medaljonos virs skatuves attēloti mūzikas un dzejas dižgaru portreti – Mocarts, Gēte, Šekspīrs, Šillers, Vāgners un Bēthovens. Sienu un griestu plaknes rotā piesātinātos toņos gleznoti dekoratīvi panno arabesku, meandru u. c. motīvu ornamentikā un krāsotu paneļu imitācijas. Zāles centrā bagāts kroņlukturis, kuram skices izstrādājis R. Šmēlings.
