Riga, ev. Kirche St. Petri
Rīga, Sv. Pētera ev. lut. baznīca
Vecrīgas panorāmas galvenā dominante – grandiozs dievnams, kura arhitektūrā sintezēti Latvijas ķieģeļu gotikas un attīstītā baroka augstākie sasniegumi. Līdz 1524. gadam bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet pēc Reformācijas pārgāja protestantu rīcībā. Celta kā pilsētas draudzes baznīca. Pirmo reizi minēta 1209. gadā. Tā bijusi halles tipa beztorņa būve ar deviņām travejām. 1407.–09. gadā pēc Rostokas būvmeistara Johana Rumešotela projekta uzbūvēts koris ar deambulatoriju. 1456.–66. gadā mūrniekmeistara Nikolausa Fosa vadībā pabeigta ar augstu piramidālu smaili vainagota torņa būve un sānu jomi pārsegti zvaigžņu velvēm. 1666. gadā sabrucis gotiskais tornis. 1671. gadā pēc holandieša Jakoba Jostena ieceres sākta Rietumu fasādes pārbūve, kas pabeigta 1692. gadā Rīgas pilsētas būvmeistara Ruperta Bindenšū no Strasburgas vadībā. 1677. gadā pilsētas ugunsgrēkā baznīca izdegusi, un stipri cietušās vidusjoma velves aizvietotas ar apmestu krusta velvju atveidojumu no koka. 1688. gadā pēc Bindenšū projekta uzbūvēts tornis, kura 70 m augstā smaile bija Eiropā tolaik augstākā koka konstrukcija. 1692.–94. gadā rietumu fasāde papildināta ar trīs barokāliem portāliem, kurus pēc Bindenšū meta darinājuši tēlnieki Johans Daniels Šaus, Dītrihs Valters un Johans Gervins. 1721. gadā tornis atkal nodedzis. Tas atjaunots 1733–47. gadā pēc Johana Heinriha Vilberna projekta. 1728. gadā atjaunoti ugunsgrēkā cietušie portāli. 1941. gada apšaudē tornis nodedzis un, tam uzgāžoties baznīcai, gājušas bojā visas koka konstrukcijas un daudzas mākslas vērtības interjerā. 1967.–83. gadā veikti vērienīgi restaurācijas darbi. Tornis atjaunots metāla konstrukcijās, un vidusjoms pārsegts betona velvēm. Epitāfiju un citu mākslas pieminekļu restaurācija aizvien turpinās. Baznīca ir trīsjomu bazilika ar deambulatoriju. Celtnē līdz mūsdienām saglabājušies atsevišķi 13. gs. būves fragmenti – draudzes telpas rietumu siena, glazētu keramikas flīžu grīda un kāpņu tornītis dienvidu fasādē. 15. gs. pārbūves veiktas 14. gs. otrās puses Meklenburgas reģiona ķieģeļu gotikas sasniegumu, īpaši Rostokas, Lībekas, Šverīnes un Doberānas dievnamu arhitektūras ietekmē. Deambulatoriju aptver kapelu vainags un četras sānu kapelas. Bijis iecerēts arī šķērsjoms, par ko liecina ārsienās atstātās sazobes ķieģeļu iesiešanai. Ailu apmalēs un spraišļos, dienvidu un ziemeļu sienu perspektīviskajos portālos, velvju ribās un saišķu pīlāros izmantoti profilķieģeļi, kas ailu apmaļu un dzegu arkatūru mūrējumā mijkārtoti ar melni glazētiem ķieģeļiem. Draudzes telpu izgaismo augsti sīkrūšu logi ar smailloka arku pārsedzēm. Ailstarpās kontrforsi. Rietumu fasāde apšūta ar Salaspils gliemeždolomītu. Zelmiņa pilastri, volūtas, dzegas, u. c. detaļas veidotas no Gotlandes kaļķakmeņa. Galvenajā fasādē frontons ar volūtām un trīs lieli, krāšņi rotāti portāli. Baznīcas apjomā iebūvētā torņa mūrētā daļa apakšējos līmeņos ir plānā kvadrātiska, bet virs rietumu fasādes zelmiņa pāriet oktagonā. Torņa augšējā daļa ir ažūra daudzpakāpju konstrukcija ar pamīšus kārtotiem kupoliem, trim kolonu rotondām un slaidu piramidālu smaili vainagojumā. Iespējamais ietekmju avots ir arhitekta Pētera Markvarta projektētie Sv. Nikolaja, Sv. Katrīnas u. c. Hamburgas baznīcu torņi. Sv. Pētera baznīcas torņa silueta sākotnējā konfigurācija nedaudz izmainīta, to atjaunojot 18. gs., kad līdzsvarotas atšķirības atsevišķo kupolu izmēros un izveidots arī sīpolveida kupoliņš piramidālās smailes pamatnē virs trešās rotondas. Tika ieviests konstruktīvs uzlabojums – statņi, kas paceļas divu torņa stāvu augstumā. Tagadējā torņa veidols tuvs 18. gs. modelim. Baznīcas rietumu portāli ir nozīmīgākais Rīgas baroka arhitektūras piemineklis, kurā sintezētas stila italizējošās un ziemeļeiropeiskās iezīmes. Izmantota klasiskas triumfa arkas shēma: ar apaļloka arku pārsegtās ieejas ailas katrā pusē atrodas korintiskā ordera kolonām ietvertas nišas uz augstiem cokoliem. Nišās atrodas tikumu alegoriju skulptūras. Portālu vidusdaļas vainago tipiski barokāli „pārrautie” frontoni, kuros paceļas pilnskulptūras – Pestītāja tēls galvenajā portālā, Sv. Pēteris kreisajā un Mozus – labās puses portālā. Pilnskulptūras sēž arī uz frontonu slīpo dzegu fragmentiem, bet uz portālu dzegu galiem novietotas vāzes. Sienu laukumus ap ieejas ailu arkām rotā ciļņi. Interjerā ievērojama senās arhitektūras liecība ir autentiskās sānjomu zvaigžņu velves, kas veidotas četros dažādos variantos – no vienkāršām līdz ļoti greznām ar sarežģītu ribu rakstu. — Baznīcā aplūkojami ievērojami 16.–18. gs. mākslas pieminekļi – kapenes, kapa plāksnes un epitāfijas, kuru vidū izceļas 18. gs. vēlā baroka un rokoko koka epitāfiju kolekcija un akmens
epitāfija Francim Ringenbergam (Franz Ringenberg, 1611) manierisma formu valodā. Baznīcā atgriezies Rīgas meistara Hansa Meiera pēc Rīgas rātes pasūtījuma lietais bronzas septiņzaru svečturis (1596), kas Otrā pasaules kara laikā tika izvests uz Poliju un līdz 2012. gadam atradās Vloclavekas katedrālē.
