Riga, Ev. Kirche St. Johannis
Rīga, Sv. Jāņa ev. lut. baznīca
Latvijā unikāls dievnams, kura arhitektūrā apvienojas vēlās ķieģeļu gotikas būvmākslas kvalitātes (senākajā draudzes telpas apjomā) un vēlās renesanses (manierisma) izteiksme (altārgala piebūve). Baznīcas vietā vispirms bijusi Rīgas bīskapa 
pirmā rezidence (minēta 1206). 1215. gadā tā nopostīta pilsētas ugunsgrēkā. 1234. gadā vieta uzdāvināta dominikāņu misijai, kas līdz 1297. gadam esošās kapelas vietā uzcēlusi baznīcu. 1312. gadā tā iesvētīta Sv. Jāņa Kristītāja godam. 1330. gadā dominikāņi uzsākuši baznīcas paplašināšanu. 15. un 16. gs. mijā draudzes telpa paaugstināta un pārsegta tīkla velvēm, bet ziemeļrietumu fasādē izveidots perspektīviskais portāls un pakāpjveida zelminis. 1523. gadā, reformācijas laikā baznīca atsavināta un izmantota saimnieciskiem nolūkiem. 1582. gadā nodota Rīgas latviešu luterāņu draudzei.
1587.–89. gadā baznīca paplašināta, vecās altārdaļas vietā uzceļot plašāku un modernāku piebūvi, kuras hipotētiskais autors ir tālaika Rīgas pilsētas būvmeistars, nīderlandiešu izcelsmes ieceļotājs no Ziemeļvācijas Joriss (Gerts) Frēze. Baznīca cieta 1677. gadā pilsētas ugunsgrēkā. Remontdarbus vadījis pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū, altārdaļas vidusjoma krusta velves atjaunojot koka konstrukcijā un jumtgalē uzbūvējot jaunu tornīti ar kolonu rotondu un barokālu ķiveri. 1849. gadā pēc arhitekta Johana Daniela Felsko projekta tas nomainīts ar tagadējo neogotisko tornīti. 1924.–26. gadā veikti remontdarbi. Ieejas portāls ziemeļrietumu fasādē un Sv. Jāņa Kristītāja skulptūra dienvidaustrumu fasādē nomainīta ar kopiju (tēlnieks Konstantīns Rončevskis. 2019. gadā Salomes tēls aizstāts ar tēlnieka Edvīna Krūmiņa izgatavotu kopiju. Oriģinālā Salomes skulptūra ir restaurēta, bet Sv. Jāņa Kristītāja oriģinālajam tēlam nepieciešama restaurācija. Nākotnē iecerēts abas skulptūras eksponēt baznīcas interjerā. Baznīcas interjerā lielākie remontdarbi veikti 1761., 1889.–90. un 1909.–10. gadā. Baznīca ir plānā nedaudz neregulāra taisnstūra formā veidota vienjoma pseidobazilika ar augstu, kārniņiem iesegtu divslīpju jumtu. Dienvidrietumu sienā augstas logailas ar smailloka arku pārsedzēm. Starp logiem kontrforsi, kas vērsti uz telpas iekšpusi, veidojot kapelas starp tiem. Iekštelpas ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu pusē luktas. Ziemeļrietumu fasādi vainago augsts piecpakāpju zelminis ar profilētu ķieģeļu pīlāriem, kurus vainago piramidāli jumtiņi un ritmiski sadala četras līmeniskas, apmestas joslas. Starp pīlāru augšdaļām virs vēlās gotikas “ēzeļa muguras” arkām vaļējas apaļas ailas. Draudzes telpas četras travejas pārsegtas ar greznām tīkla velvēm pēc Dancigas Sv. Marijas baznīcas parauga. Uz velvju apmestajām virsmām izceļas piesātināts, smalki profilētu ķieģeļu ribu raksts. Par draudzes telpu nedaudz zemākā altārdaļas piebūve ir plānā taisnstūraina trīsjomu pseidobazilika ar poligonālu apsīdu un dienvidaustrumu galā nošļauptu divslīpju jumtu. Dienvidrietumu fasādē mijkārtoti toskāniskā ordera pilastri ar lielām, apļloka arkām pārsegtām logailām. Uz pilastriem, alu arhivoltām un dienvidaustrumu fasādes nišu apmalēm kārtoti reti izvietoti, apmetumā imitēti rusti. Logu spraišļojumā vēlās gotikas māsverka formas. Pret Jāņa ielu pavērstajai dienvidaustrumu fasādei trapecveida zelminis ar trim mazākiem apaļiem logiem, vienu lielāku, ar apaļoka arku pārsegtu logu un divām nišām, kurās atrodas Jāņa Kristītāja un Salomes skulptūras. Altārdaļas piebūves fasāžu augšdaļa akcentēta ar augstu dekoratīvu frīzi, kurā tēstu ķieģeļu un apmetuma mozaīkas tehnikā atveidoti no klasiskā astragala atvasināti kreļļu un rozešu motīvi. Piebūves vidusjoma velves sākotnēji bijušas apgleznotas. Starp jomiem toskānisko kolonu arkāde uz augstiem pjedestāliem. Apaļloka arku arhivoltām un sofitiem rets rustojums. Zem apmetumā vilktās dzegas dentikulu josla. No toskāniskajiem kapiteļiem līdz vidusjoma velvju pēdām paceļas dekoratīvi, lejasdaļā sašaurināti pilastri. Triumfa arkas abās pusēs pēc toskāniskā ordera shēmas veidoti saišķu pīlāri. Baznīcas altārdaļas piebūves arhitektūrā atbalsojas Brabantes gotikas tradīcija, agrīno protestantu baznīcu askētisms, kā arī Ziemeļitālijas vēlās renesanses arhitektūras ietekme Ziemeļnīderlandes meistaru interpretācijā. Tā demonstrē atturīgi klasicizējošu tendenci ar manieristiski dekoratīvu akcentu iestarpinājumiem. Būtiska loma acīmredzot bijusi Sebastiano Serlio ceturtās grāmatas ilustrācijām, savukārt dekoratīvo interjera elementu (lizēnu, apkaluma ornamenta formā stilizēo konsoļu un citu aplikatīvo detaļu) paraugi atrodami Hansa Fredemana de Frīsa krājumos. Iekštelpas mākslinieciskajai koncepcijai tuvākās analoģijas atrodamas Mēklenburgas renesanses perioda piļu kapelu interjeros. —Baznīcā atrodas vairāki ievērojami mākslas pieminekļi: pazīstamā Rīgas baroka gleznotāja Korda Meijera deviņu gleznu cikls "Kristus ciešanu ceļš" ērģeļu balkona pildiņos (1691), vēlā baroka–rokoko altāra retabls un lasāmpults (1768–69), ko darinājuši tēlnieks Jakobs Ernsts Meijers un mākslas galdnieks Karls Gotlobs Apelbaums, kā arī Ernsta Todes darbnīcā izgatavotās vitrāžas (1890).
External Image
Albert, von Buxhövden
Albert, von Buxhövden
