Popen, Gutshof
Pope, muiža
(von Behr) dzimtas Popes atzara īpašums jau no 17. gadsimta sākuma. Muižas ansamblis lielā mērā saglabājis savu telpisko veidolu ar senām ēkām un parku ar stādījumiem. Vecākā mūra ēka Popes muižā ir
t. s. medību namiņš, kas celts 1653. gadā. To dēvē arī par veco pili vai izpriecu māju. Šī divstāvu torņveida celtne ar četrslīpju jumtu atrodas parkā iepretim muižas pilij.
Muižas pils celšanas laiks, domājams, ir ap 1680. gadu, bet plašāki būvdarbi turpinājušie līdz pat 1692. gadam. Šajā laikā muižas īpašnieks bijis Verners fon Bērs, kurš te saimniekojis līdz 1716. gadam. Pēc tam, līdz 1763. gadam muižā saimniekojis Ulrihs Johans fon Bērs (1688–1763). 18. gs. pirmajā ceturksnī ēka pārbūvēta. 1766. gadā muižu mantojis viņa vecākais dēls, kuru sauca tāpat kā tēvu – Ulrihs Johans (1750–99). Vēlāk īpašumā saimniekojis viņa dēls (1772–1831). Pils iekārtu – mēbeles un sadzīves priekšmetus – viņš iegādājies Jelgavā un Liepājā. Telpas rotātas ar daudziem augstvērtīgiem mākslas priekšmetiem un traukiem, kā arī bijušo pils īpašnieku portretu galeriju. 1740.–47. gadā uzceltas vairākas saimniecības ēkas. Pils daļēji izpostīta 1812. gada kara laikā, kad tajā uzturējās franču karaspēka vienības, un tur tika iekārtots hospitālis. Daļēji zudībā gājušas arī dzimtas sudrablietas. Pēc sekojošiem remontiem iepriekšējā iekārtojuma spožums un greznība vairs nav atgūta. 1834. gadā Pope nonākusi Ulriha Johana Ernsta dēla
1846. gadā uzcelts līdz tam vienstāvīgās kungu mājas otrais stāvs un attiecīgi paaugstināts mezonīns centrālajā daļā. Bijušajā ēkas centrā trīs asu plats rizalīts ar altānu un trīsstura frontonu. Rietumu galam piebūvēts jauns spārns un tam galā vēl vāgūzis. Līdz ar to zudusi ēkas simetrija un pagalma plānojuma viengabalainība. 19. gs. sešdesmitajos gados tapis neogotiskais portiks. Muižas centra taisnstūrveida pagalmu papildināja vēl divas ēkas – pārvaldnieka māja un doktorāts, kurā atradās aptieka un slimnīca. Popes muižas apbūve nav būtiski cietusi ne 1905. gada nemieros, ne arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradies vācu armijas hospitālis. 1937. gadā pilī iekārtotā skola tur atrodas vēl šodien. Līdz mūsdienām pils iekštelpās saglabājušies sienu paneļi un griestu dekoratīvā apdare (18. gs. beigas, 19. gs. un 20. gs. sākums), durvju vērtnes (18. gs. un 19. gs. pirmā puse), kamīns (18. gs. pirmā puse), kā arī vairākas krāsnis (18.gs. septiņdesmitie gadi, 18.gs. beigas un 19. gs. otrā puse). Ievērojamākās celtnes, kas saglabājušās muižas apbūvē ir pārvaldnieka un ārsta māja, kā arī kalpu māja (19. gs.), kalēja māja (19. gs.), jaunā klēts (19. gs.), klēts (18. gs. trešais cet.), stallis–kalpu māja (1844), stallis (19. gs.), stallis–vāgūzis (1843), veļas māja (19. gs.) u. c. Muižas parks iekopts 19. gs., bet atsevišķas tā daļas, iespējams, veidotas jau 18. gs.
Muižas pils celšanas laiks, domājams, ir ap 1680. gadu, bet plašāki būvdarbi turpinājušie līdz pat 1692. gadam. Šajā laikā muižas īpašnieks bijis Verners fon Bērs, kurš te saimniekojis līdz 1716. gadam. Pēc tam, līdz 1763. gadam muižā saimniekojis Ulrihs Johans fon Bērs (1688–1763). 18. gs. pirmajā ceturksnī ēka pārbūvēta. 1766. gadā muižu mantojis viņa vecākais dēls, kuru sauca tāpat kā tēvu – Ulrihs Johans (1750–99). Vēlāk īpašumā saimniekojis viņa dēls (1772–1831). Pils iekārtu – mēbeles un sadzīves priekšmetus – viņš iegādājies Jelgavā un Liepājā. Telpas rotātas ar daudziem augstvērtīgiem mākslas priekšmetiem un traukiem, kā arī bijušo pils īpašnieku portretu galeriju. 1740.–47. gadā uzceltas vairākas saimniecības ēkas. Pils daļēji izpostīta 1812. gada kara laikā, kad tajā uzturējās franču karaspēka vienības, un tur tika iekārtots hospitālis. Daļēji zudībā gājušas arī dzimtas sudrablietas. Pēc sekojošiem remontiem iepriekšējā iekārtojuma spožums un greznība vairs nav atgūta. 1834. gadā Pope nonākusi Ulriha Johana Ernsta dēla
(1810–72) īpašumā.
1846. gadā uzcelts līdz tam vienstāvīgās kungu mājas otrais stāvs un attiecīgi paaugstināts mezonīns centrālajā daļā. Bijušajā ēkas centrā trīs asu plats rizalīts ar altānu un trīsstura frontonu. Rietumu galam piebūvēts jauns spārns un tam galā vēl vāgūzis. Līdz ar to zudusi ēkas simetrija un pagalma plānojuma viengabalainība. 19. gs. sešdesmitajos gados tapis neogotiskais portiks. Muižas centra taisnstūrveida pagalmu papildināja vēl divas ēkas – pārvaldnieka māja un doktorāts, kurā atradās aptieka un slimnīca. Popes muižas apbūve nav būtiski cietusi ne 1905. gada nemieros, ne arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradies vācu armijas hospitālis. 1937. gadā pilī iekārtotā skola tur atrodas vēl šodien. Līdz mūsdienām pils iekštelpās saglabājušies sienu paneļi un griestu dekoratīvā apdare (18. gs. beigas, 19. gs. un 20. gs. sākums), durvju vērtnes (18. gs. un 19. gs. pirmā puse), kamīns (18. gs. pirmā puse), kā arī vairākas krāsnis (18.gs. septiņdesmitie gadi, 18.gs. beigas un 19. gs. otrā puse). Ievērojamākās celtnes, kas saglabājušās muižas apbūvē ir pārvaldnieka un ārsta māja, kā arī kalpu māja (19. gs.), kalēja māja (19. gs.), jaunā klēts (19. gs.), klēts (18. gs. trešais cet.), stallis–kalpu māja (1844), stallis (19. gs.), stallis–vāgūzis (1843), veļas māja (19. gs.) u. c. Muižas parks iekopts 19. gs., bet atsevišķas tā daļas, iespējams, veidotas jau 18. gs.
