Stomersee, Gutshof Stomersee, Park
Stāmeriena, Stāmerienas muiža, parks
Ievērojams eklektisma stila piemineklis. Publikācijās minēts, ka jaunas pils celtniecība Stāmerienā pabeigta 1843. gadā (Memoiren der Baronin
geb. Baronesse Campenhausen, 1908). Tā bijusi visai agra neogotikas ēka, kas ienesusi jaunu mākslas strāvojumu Latvijas lauku vidē. Par ēkas izskatu ir tikai pastarpinātas liecības. Līdz mūsu dienām no tās nonācis lielais tornis, pagrabi un galvenās ieejas lievenis ar trim smailloka arkām pārsegtām ailām. 19. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados pils pārbūvēta franču renesanses iespaidā. Tā ieguvusi stāvus mansarda jumtus, greznus zelmiņus un skatu terasi virs torņa, kas atbilst Luija XII laikā atzītām arhitektūras tēmām. 1905. gadā pils nodedzināta. No tās pāri palikuši tikai mūri. Ēkas atjaunošana, kā to vēsta vējrādītājs torņa smailē, pabeigta 1908. gadā. Pēc Otrā pasaules kara pilī atradušās administratīvās un mācību iestādes. Celtne tikusi diezgan stipri nodzīvota. 1993. gadā tā palikusi tukša, jo pagasta pašvaldība un paju sabiedrība “Stāmeriena”, kas to izmantoja, pārcēlusies uz citām telpām. Kopš 2016. gada Stāmerienas pili apsaimnieko Gulbenes novada pašvaldība, kas veikusi atjaunošanas darbus. 2019. gadā pils kā kultūrvieta un apskates objekts ir publiski pieejama sabiedrībai. Celtnei ir sarežģīts, asimetriskas apjomu kārtojums ar vairākiem rizalītiem, torņiem, zelmiņiem u. c. arhitektūras elementiem un dažādas konfigurācijas, lielākoties mansarda, jumtiem. Arhitektoniskajā apdarē dominē neogotikas un neorenesanses detaļas – dekoratīvi dzeguļi galvenās ieejas daļā, arkatūra, rusti, lauvu maskas u. c. 20. gs. sākumā atbilstoši laikmeta modei fasādēs parādījušies arī jūgendstila elementi, piemēram, sieviešu maskas. Tad tapusi arī neoklasicisma garā veidotā veranda parka pusē un pergola pagalma pusē. Lielais, plānā kvadrātiskais tornis ieguvis slaidu piramidālu smaili un tādas pašas formas smailītēm vainagotus pinakļus mūrētās daļas stūros. Torni telpiski līdzsvaro mazākais apaļais tornis pa labi no ieejas lieveņa. Virs tā liels fon Volfu dzimtas ģerboņa cilnis. Pils eksterjerā sintezēta dažādu stilu formu valoda, ēkas veidolu tuvinot romantiskai pasaku pilij, kas izceļas ar izteiksmīgu siluetu, ir pievilcīga un veiksmīgi iekļaujas parka ainavā. Pilī saglabājušies stilistiski visai dažādi, bet grezni interjeri. Ieejas halle ar plašām, koka konstrukcijā veidotām divpusējām pieclaidu kāpnēm un konsoļu balstītu galeriju raksturīga 19. gs. otrās puses neorenesansei. Kāpņu margās balustru arkāde. Svētku zāle ir viena no iespaidīgākajām neoklasicisma iekštelpām Latvijas pilīs. Uz sienām ritmiski kārtoti pilastri, durvīm ir portāli ar festoniem supraportos, bet sienu zem griestiem apjož sarežģīts antablements ar festonu frīzi un modiljoniem balstītu, ornamentētu kastveida dzegu. Griestu spogulim profilēta apmale ar akantu lapu vijumiem stūros un garāko malu vidū. Pilī saglabājušās trīs oriģinālās krāsnis, viena no tām zālē. 1993. gadā veikta pils fasāžu un interjeru dekoratīvās apdares izpēte.
Pie pils plešas 28,4 ha liels parks, kura ierīkošana sākta 19. gs. Parkā daudz vietējie un svešzemju augi un liepu aleja. Pils galvenās ieejas priekšā regulāra plānojuma priekšdārzs. Aiz pils – ainavu parks ar tāliem un gleznainiem skatiem uz laucēm un koku grupām, kā arī pāri ezeram. No rietumiem un ziemeļrietumiem parku ieskauj Stāmerienas, bet no dienvidiem – Pogas ezers. Abus ezerus savieno kanāls, kurā ir dzirnavu aizsprosts. Muižas apbūvē interesantākās ir
dārznieka māja (19. gs. beigas) un klēts ar lieveņa arkādi un raksturīgām gaiši tonētām joslām stūros un ap ailām (19. gs. vidus). Dzirnavu ēka ir stipri pārbūvēta, bet no kādreiz pie pils bijušās oranžērijas saglabājušās tikko samanāmas pamatu atliekas. 20. gs. trīsdesmitajos gados Stāmerienā uzturējies pazīstamais itāļu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampeduza (Giuseppe Tomasi di Lampedusa, 1896–1957), kurš 1932. gadā apprecējies ar muižas bijušā īpašnieka Borisa fon Volfa (
Ernestine Schoultz von Ascheraden
Ernestine Schoultz von Ascheraden
, 1850–1917) meitu Aleksandru. Stāmerienā smelta daļa iedvesmas Lampedūzas romānam “Gepards”, kas pēc tā autora nāves ieguva pasaules atzinību. Grāmata pirmo reizi izdota 1962. gadā Itālijā, bet Latvijā – divus gadus vēlāk. Borisa fon Volfa tēva Johana Gotlība Eduarda fon Volfa (Johann Gottliebu Eduard von Wolff, 1817–83) sieva bijusi krievu kņaze Sofija Potjomkina (1818–87), kas sekmējis pareizticīgo baznīcas uzcelšanu Stāmerienā (1851). Šis koka dievnams 1902.–04. gadā pēc arhitekta Vladimira Lunska projekta nomainīts ar tagadējo Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīcas mūra celtni.
